Search form

1. Ķēniņu 20

1Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to. 2Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā, 3un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani." 4Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder." 5Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus, 6un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur." 7Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju." 8Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!" 9Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam. 10Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!" 11Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis." 12Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu. 13Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!" 14Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu." 15Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši. 16Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā. 17Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu. 18Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!" 19Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ, 20tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem. 21Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā. 22Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks." 23Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt. 24Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus. 25Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja. 26Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu. 27Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu. 28Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." 29Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. 30Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā. 31Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas." 32Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis." 33Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. 34Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu. 35Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist. 36Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja. 37Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja. 38Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo. 39Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. 40Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis." 41Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. 42Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu." 43Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index