Search form

1. Samuēla 17

1Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" 10Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" 11Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. 12Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. 13Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. 14Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, 15bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. 16Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. 17Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. 18Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." 19Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. 20Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. 21Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. 22Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. 24Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. 25Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" 26Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" 27Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." 28Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." 29Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." 30Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. 31Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. 32Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" 33Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." 34Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" 37Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" 38Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" 45Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" 48Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. 55Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" 56Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" 57Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. 58Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index