Search form

2. Ķēniņu 4

1Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: "Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!" 2Un Elīsa viņai atbildēja: "Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?" Un viņa atbildēja: "Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas." 3Tad viņš sacīja: "Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus - un nelūdz to par maz. 4Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas." 5Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. 6Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: "Pasniedz man vēl vienu trauku!" Bet tas viņai atbildēja: "Vairāk neviena trauka nav." Tad eļļa apstājās plūst. 7Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: "Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem." 8Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. 9Un tā sacīja savam vīram: "Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. 10Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet." 11Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās. 12Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Paaicini šo sunamieti!" Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa. 13Un Elīsa sacīja kalpam: "Lūdzu, pasaki viņai: redzi, tu mūsu labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?" Bet viņa atbildēja: "Es dzīvoju droši savas tautas vidū!" 14Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: "Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs." 15Tad Elīsa sacīja: "Atsauc viņu šurp!" Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs, 16tad viņš sacīja: "Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu." Bet tā sacīja: "Ak, nē, mans kungs, tu Dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!" 17Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis. 18Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. 19Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: "Mana galva, mana galva!" Bet tas pavēlēja savam kalpam: "Aiznes to pie viņa mātes!" 20Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. 21Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā. 22Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: "Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu." 23Un viņš sacīja: "Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!" Bet viņa atbildēja: "Būs labi." 24Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: "Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!" 25Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Redzi, tur ir mūsu sunamiete! 26Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi." Un viņa atbildēja: "Labi gan!" 27Bet, kad viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: "Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!" 28Tad viņa sacīja: "Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī aplamas cerības?" 29Tad viņš pavēlēja Gehazim: "Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas." 30Bet zēna māte sauca: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. 31Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies. 32Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. 33Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis, un pielūdza To Kungu. 34Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. 35Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. 36Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: "Pasauc mūsu sunamieti!" Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: "Saņem savu dēlu!" 37Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā. 38Un Elīsa atgriezās atpakaļ Gilgalā, un tanī zemē bija bads. Kad praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: "Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!" 39Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš salasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina. 40Un, kad tie ielēja vīriem, lai tie ēstu, un, kad viņi baudīja ēdienu, tad vīri sāka kliegt un sauca: "Nāve ir katlā, Dieva vīrs!" Un tie nevarēja to ēst. 41Bet viņš sacīja: "Atnesiet miltus!" Un viņš tos iebēra katlā, un tad viņš sacīja: "Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!" Un vairs nekā nelaba nebija katlā. 42Un kāds vīrs nāca no Baal-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un dažas briedušas vārpas savā maizes tarbā. Un tas sacīja: "Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!" 43Bet viņa apkalpotājs atbildēja: "Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?" Tomēr viņš pavēlēja: "Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka Tas Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!" 44Kad viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem palika vēl pāri, kā Tā Kunga vārds bija apsolījis.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index