Search form

Ījaba 14

1Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. 2Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. 3Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! 4Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! 5Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, 6tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! 7Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. 8Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, 9no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. 10Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek? 11Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, 12tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. 13Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! 14Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. 15Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba. 16Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, 17bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom. 18Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas. 19Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību. 20Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām. 21Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt. 22Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index