Search form

Ījaba 20

1Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja: 2"Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts. 3Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt. 4Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem; tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū, 5ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki? 6Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr 7līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie, kas viņu bija redzējuši, prasīs: kur viņš palicis? 8Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast; kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts: 9tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs. 10Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod. 11Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos. 12Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles, 13to taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām, 14tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi. 15Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera. 16Čūskas indi viņš zīdīs, odzes dzelonis viņu nokaus. 17Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi. 18Viņam tā pūliņu panākumi ir jāatdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu, 19jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot. 20Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi. 21Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības. 22Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu. 23Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot Savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā Savai barībai plūst pār viņu. 24Un, ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vara bulta caururbs viņa sirdi. 25Un, ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu. 26Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī. 27Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu. 28Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs. 29Šī ir bezdievīgam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index