Search form

Ījaba 41

1Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. 2Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā? 3Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams! 4Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. 5Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? 6Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns. 7Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā. 8Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri. 9Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā. 10Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. 11No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! 12Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. 13Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. 14Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes. 15Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas. 16Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens. 17Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. 18Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. 19Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam. 20To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. 21Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens. 22Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās. 23Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. 24Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā. 25Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm. 26Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!"

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index