Search form

Jāņa 12

1Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 2Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. 3Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. 4Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: 5"Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?" 6Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. 7Tad Jēzus sacīja: "Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! 8Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr." 9Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 10Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, 11jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum. 12Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, 13ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!" 14Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: 15nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! - 16To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši. 17Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. 18Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis. 19Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!" 20Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. 21Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" 22Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. 23Bet Jēzus atbild viņiem: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. 24Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. 25Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. 26Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. 27Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis. 28Tēvs, pagodini Savu Vārdu!" Tad balss nāca no debesīm: "Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!" 29Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: "Eņģelis ar Viņu ir runājis." 30Bet Jēzus atbildēja: "Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. 31Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. 32Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis." 33Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. 34Tad ļaudis Viņam atbildēja: "Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?" 35Tad Jēzus viņiem sacīja: "Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. 36Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!" Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm. 37Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam. 38Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms? 39Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka: 40viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt. 41To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja Viņa godību un sludināja par Viņu. 42Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes. 43Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā. 44Bet Jēzus sauca: "Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis! 45Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis. 46Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā. 47Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. 48Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. 49Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. 50Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index