Search form

Soģu 16

1Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja. 2Un Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ sacīts: "Simsons ir atnācis šurp." Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, tie bija klusu visu nakti, un viņi sacīja: "Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim." 3Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus. Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai. 4Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla. 5Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: "Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus." 6Tad Delīla sacīja Simsonam: "Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?" 7Un Simsons viņai sacīja: "Ja mani sasietu ar septiņām svaigām cīpslām, kas vēl nav izkaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā ikkatrs cilvēks." 8Tad filistiešu lielkungi viņai atnesa septiņas svaigas cīpslas, kas vēl nebija izkaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu. 9Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikuši pie viņas istabā. Kad viņa iesaucās: "Simson, filistieši!" - tad viņš sarāva šīs cīpslas itin kā pakulu pavedienus, kas ugunī apsviluši; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku. 10Tad Delīla sacīja Simsonam: "Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lūdzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?" 11Tad viņš tai sacīja: "Ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko vēl nekas nav darīts, tad es rimtos un būtu kā ikkatrs cilvēks." 12Tad Delīla ņēma jaunas virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: "Simson, filistieši!" Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šīs virves kā diegus. 13Un Delīla sacīja Simsonam: "Līdz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet pasaki man - ar ko tad tevi var sasiet?" Un viņš tai sacīja: "Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā." 14Viņa piestiprināja tās pie riestavas un iesaucās: "Simson, filistieši!" - Un viņš uzmodās no miega un izrāva gan riestavu, gan audumu. 15Tad viņa tam sacīja: "Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas." 16Un, kad viņa diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei, 17un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: "Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs cilvēks." 18Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: "Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi." Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās. 19Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja. 20Kad viņa sauca: "Filistieši, Simson!" - tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. 21Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas. 22Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt pēc tam, kad tie bija tikuši nodzīti. 23Tad filistiešu lielkungi sapulcējās, lai upurētu lielu upuri savam dievam Dagonam un lai līksmotos, un tie sacīja: "Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās." 24Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: "Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis." 25Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: "Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina." Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tie nostatīja viņu stabu starpā. 26Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: "Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!" 27Bet nams bija vīru un sievu pilns, un filistiešu lielkungi pašreiz atradās uz jumta, un ap trīstūkstoš vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā. 28Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: "Tu, ak, Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak, Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm!" 29Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās - pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku. 30Un Simsons sacīja: "Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem." Un viņš atspiedās ar spēku, tad nams gāzās pār lielkungiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis. 31Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva nams, tie viņu pacēla, aiznesa un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesājis Israēlu divdesmit gadus.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index