Search form

Lūkas 1

1Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, 2kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, 3tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, 4lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma. 5Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. 6Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. 7Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. 8Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā 9un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, 10bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, 11tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. 12Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. 13Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. 14Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. 16Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. 17Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis." 18Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados." 19Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. 20Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies." 21Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā. 22Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. 23Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām. 24Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: 25"To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā." 26Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti 27pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. 28Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" 29Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? 30Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. 31Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. 32Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, 33un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." 34Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." 35Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. 36Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, 37jo Dievam nekas nav neiespējams." 38Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. 39Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. 40Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. 41Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, 42un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. 43No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. 45Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies." 46Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, 47un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, 49jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, 50un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. 51Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. 52Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. 53Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. 54Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, 55kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi." 56Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. 57Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. 58Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. 59Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. 60Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni." 61Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds." 62Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. 63Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās. 64Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. 65Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. 66Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. 67Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: 68"Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu 69un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, 70kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: 71mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, 72parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, 73un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, 74ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu 75svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. 76Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, 77dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu 78mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu." 80Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index