Search form

Lūkas 19

1Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. 2Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. 3Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. 4Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. 5Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." 6Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. 7To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" 8Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." 9Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. 10Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." 11Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai. 12Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. 13Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu. 14Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda. 15Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. 16Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. 17Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. 18Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. 19Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. 20Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. 21Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. 22Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, 23kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. 24Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas. 25Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas. 26Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. 27Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!" 28Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi. 29Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, 30tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. 31Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag." 32Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. 33Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?" 34Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag." 35Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. 36Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu. 37Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, 38un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā." 39Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!" 40Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." 41Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu 42un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. 43Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. 44Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." 45Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, 46sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." 47Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, 48bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index