Search form

Lūkas 20

1Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem 2un jautāja Viņam: "Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?" 3Bet Viņš tiem atteica: "Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu: 4sakait man, Jāņa kristība - vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?" 5Bet tie savā starpā sāka spriest: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? 6Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis." 7Un tie atbildēja: "Mēs nezinām, no kurienes." 8Tad Jēzus viņiem sacīja: "Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru." 9Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni. 10Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ. 11Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā. 12Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā. 13Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies. 14Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. 15Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks? 16Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem." Klausītāji sacīja: "To tik ne." 17Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: "Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni. 18Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās." 19Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas. 20Tad tie glūnēja uz Viņu un sūtīja izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai. 21Tie griezās pie Viņa ar šādu jautājumu: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu. 22Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot vai ne?" 23Bet Viņš noprata viņu viltību un sacīja tiem: 24"Parādait Man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?" Viņi atbildēja: "Ķeizara." 25Tad Viņš tiem atbildēja: "Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!" 26Tā viņiem neizdevās To noķert Viņa vārdos tautas priekšā, un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, tie apklusa. 27Bet pienāca vēl kādi no saduķejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie Viņa, 28jautādami: "Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus. 29Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem, 30tad viņa sievu apprecēja otrs. 31Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstādami bērnu. 32Beidzot nomira arī sieva. 33Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?" 34Jēzus viņam atbildēja: "Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti, 35bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti. 36Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni. 37Bet, ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. 38Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi." 39Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: "Mācītāj, Tu labi esi atbildējis!" 40Un viņi vairs neko neuzdrošinājās Viņam jautāt. 41Bet Viņš tiem teica: "Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls? 42Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, 43tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. 44Tātad Dāvids Viņu sauc par Kungu; kā tad Viņš var būt viņa dēls?" 45Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: 46"Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās. 47Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!"

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index