Search form

Marka 12

1Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. 2Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. 3Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. 4Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. 5Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. 6Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies. 7Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. 8Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā. 9Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem. 10Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: 11no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs." 12Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja. 13Un tie sūta pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, lai Viņu ķertu Viņa runā. 14Un tie nāca un Viņam saka: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?" 15Bet, viņu viltību pazīdams, Viņš tiem sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man denāriju, lai Es to redzu." 16Un tie atnesa. Tad Viņš tiem saka: "Kā attēls šis ir un uzraksts?" Bet tie Viņam sacīja: "Ķeizara." 17Un Jēzus tiem sacīja: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Un tie izbrīnījās par Viņu. 18Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami: 19"Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums. 20Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma. 21Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais. 22Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva. 23Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu." 24Jēzus tiem sacīja: "Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? 25Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs. 26Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. 27Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties." 28Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?" 29Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. 30Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. 31Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." 32Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien, 33un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri." 34Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt. 35Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Templī: "Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? 36Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. 37Dāvids pats Viņu sauc par Kungu; kā tad Tas ir viņa dēls?" Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. 38Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem 39un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās, 40kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu." 41Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. 42Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. 43Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. 44Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index