Search form

Marka 3

1Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 2Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. 3Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: "Nāc te šurp!" 4Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu. 5Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela. 6Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt. 7Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas Viņam gāja līdzi. 8Un no Jūdejas, un no Jeruzālemes, un no Idumejas, un no viņpus Jordānas, un no Tiras un no Sidonas apkārtnes liels pulks, dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara, nāca pie Viņa, 9un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai tie Viņam apgādātu kādu laivu ļaužu dēļ, ka tie Viņam nespiestos virsū. 10Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam bija kādas kaites, lauzās Viņam klāt, lai Viņu aizskartu. 11Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes Viņa priekšā un brēca, sacīdami: "Tu esi Dieva Dēls." 12Un Viņš tos stipri aprāja, lai tie Viņu nedarītu zināmu. 13Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. 14Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt, 15un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt. 16Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris; 17un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli; 18un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti, 19un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. 20Un Viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst. 21Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: "Viņš ir bez prāta." 22Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: "Viņam ir Belcebuls, un Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību." 23Un, tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja līdzībās: "Kā var sātans sātanu izdzīt? 24Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. 25Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt. 26Ja nu sātans cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt. 27Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs. 28Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. 29Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību." 30Jo tie sacīja: "Viņam ir nešķīsts gars." 31Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. 32Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: "Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē." 33Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Kas ir Mana māte un Mani brāļi?" 34Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: "Redzi - Mana māte un Mani brāļi. 35Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte."

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index