Search form

Marka 6

1Un Viņš no turienes aizgāja un nāk Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi iet Viņam līdzi. 2Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: "No kurienes Viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no Viņa rokām? 3Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?" Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. 4Bet Jēzus tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās." 5Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. 6Un Viņš brīnījās par viņu neticību. 7Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, 8un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, 9bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. 10Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. 11Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." 12Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem, 13un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. 14Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. 15Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." 16Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem." 17Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis. 18Bet Jānis Hērodam bija sacījis: "Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva." 19Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja. 20Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās. 21Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. 22Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: "Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu." 23Un viņš tai zvērēja: "Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts." 24Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: "Ko lai es lūdzu?" Bet tā sacīja: "Jāņa Kristītāja galvu." 25Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu." 26Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. 27Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. 28Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. 29Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. 30Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. 31Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. 32Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. 33Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. 34Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. 35Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. 36Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst." 37Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie Viņam sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?" 38Bet Viņš uz tiem saka: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis." 39Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. 40Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. 41Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. 42Un tie visi ēda un paēda, 43un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. 44Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. 45Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. 46Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt. 47Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā. 48Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. 49Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt, 50jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!" 51Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. 52Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta. 53Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas. 54Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina 55un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. 56Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index