Search form

Psalmi 73

Kaut arī ļaunums plaukst, Dieva klātbūtne ir ticīgā alga

1Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas. 2Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, 3jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. 4Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. 5Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. 6Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. 7Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. 8Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. 9Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. 10Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības. 11Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?" 12Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. 13Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. 14Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus. 15Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu. 16Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, 17tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. 18Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. 19Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! 20Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši. 21Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, 22tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. 23Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, 24Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. 25Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! 26Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! 27Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. 28Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index