Search form

Rutes 1

1Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, - viņš pats, viņa sieva un abi viņa dēli. 2Šī vīra vārds bija Ēlimelehs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņa abu dēlu vārdi bija Mahlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Bētlemes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika. 3Ēlimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem. 4Tie ņēma sev moābiešu sievas: vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus. 5Tad nomira abi - Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. 6Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi. 7Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. 8Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: "Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. 9Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā." Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt 10un atbildēja viņai: "Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas." 11Tad Naomija sacīja: "Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem? 12Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, - un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, 13vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi." 14Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai. 15Tad tā viņai sacīja: "Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei." 16Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. 17Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi." 18Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. 19Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija? 20Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija , bet sauciet mani - Māra , jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. 21Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?" 22Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu pļaujas sākumā.

1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts

© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965

© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965

More Info | Version Index